Biodinamiskā lauksaimniecība

Jaunumi

Biodinamiskā lauksaimniecība

Biodinamiskā lauksaimniecība

12.04.2017 13:20


 KĀDA IR LAUKSAIMNIECĪBAS KURSA PAMATIDEJA?

    Rūdolfa Šteinera galvenā ideja, kā likt kaut ko pretī deģenerācijai [1], pastāv tajā, ka Zeme ir no jauna jāsasaista ar kosmisko. Vai citādi to izsakot: kosmiskajiem spēkiem ir jāspēj spēcinoši, atdzīvinoši iedarboties uz Zemi. – Kā tam būtu jānotiek? Vai otrādi jautājot: vai tad kosmiskie spēki tā kā tā vienmēr necaurstaro Zemi? Ja Zeme tomēr atrodas „vīšanas stāvoklī” (Bockemühl un Järvinnen), tad tā nav īpaši uzņemtspējīga pret kosmiskajiem spēkiem. Un tad ir jāatklāj, kā atkal no jauna atvērt vārtus kosmiskajiem spēkiem.  

[1] Kas ir bioloģiski-dinamiskā lauksaimniecība? Impulss pret deģenerāciju – ar to īstenībā viss ir pateikts!

Haosa momenti

  Mēs to zinām no dzīves krīzēm: esot iekšā krīzes vidū, mums iet slikti, mēs ieklausāmies draugu, ārstu vai terapeitu padomos un mūsu dzīvē var ienākt jaunas vēsmas. Pēc krīzes mēs tad bieži ejam citus ceļus nekā iepriekš. Tā skatoties, haoss ir kā krīze. Dabiski, ka ne jau jebkurš haoss, bet, piemēram, sēklas haoss. Kad sēkla pēc sava gandrīz komatiskā stāvokļa ar ūdeni, siltumu un gaismu saņem jaunu dzīvības impulsu un sāk sarosīties tās iekšējā dzīve, lai dīgtu, tas ir haosa moments. Uzkrājējaudi tiek pārveidoti barības vielu buljonā, lai kalpotu maigajam stādiņam. Vai, kad tiek apstrādāta augsne, dzīvei augsnē iesākumā iestājas haoss. Vai, kad tiek apmaisīti bioloģiski-dinamiskie izsmidzināmie preparāti: vienu stundu ilgi vispirms minūti pa kreisi, tad minūti pa labi, pa starpu spēcīgi samaisot pretējā virzienā, lai radītu ūdens-haosu. – Tie ir atklāti momenti iedarbībai. Un tos Rūdolfs Šteiners iesaka izmantot. Mērķtiecīgi pēc noteiktām zvaigžņu konstelācijām izmeklētos momentos ar attēlotajā nozīmē haotizējošiem pasākumiem dotās konstelācijas spēkiem ir jāiedarbojas uz Zemi. – Apzinātai noteiktu zvaigžņu konstelāciju un haosa momentu savstarpējai saskaņošanai lauksaimnieciski kultivētajā dabā ir mērķtiecīgi jāatver Zeme kosmiskajiem spēkiem un jāpadara tos lietojamus. Tā ir viena puse.   Otra puse ir individualizēšana.  

Individualizēšana

  Indivīda jēdzienu mēs faktiski zinām tikai attiecībā uz cilvēkiem. Indivīds ir nedalāmais, pirmatnējā identitāte, kādi esam tikai mēs, vai, ar citiem vārdiem, mūsu Es. Ar indivīda jēdzienu nedalāmi ir saistīts attīstības jēdziens. Ja mēs vairs neattīstāmies, tad zaudējam savu raksturu, savu identitāti.   Ar šādu skatu Rūdolfs Šteiners tagad skatās uz kultivēto dabu, uz lauksaimniecību. Trešais teikums Lauksaimniecības kursa otrajā lekcijā ir izšķirošā tēze: “Lauksaimniecība īstenībā piepilda savu būtību vārda labākajā nozīmē, ja tā var tikt uztverta kā sava veida individualitāte pati par sevi, kā tiešām sevī noslēgta individualitāte.” – Ar šo tēzi ir skaidri izteikta Lauksaimniecības kursa “programma”. Vienlaikus šī tēze ir mācību viela brīvīguma un antroposofijas lietās. Rūdolfs Šteiners nesaka “lauksaimniecība ir individualitāte”, bet gan saka, ka tās būtība – un tā ir antroposofiski-garazinātniskā komponente, vispār uz to paskatīties – vislabāk atplaukst, ja tā var tikt uztverta kā sava veida individualitāte pati par sevi. – Tātad tas ir atkarīgs no katra paša, kā viņš spēj un grib uztvert lauksaimniecību. Mūsdienās tā lielākoties tiek uztverta kā kāda industrijas nozare, vai augs tiek uztverts kā kāds bioreaktors. Atkarībā no tā, kā es uz tiem – uz lauksaimniecību, uz augu – skatos, tā tie arī reaģē, saka sena dzīves gudrība. Kā šāds uzskats ir konkrēti īstenojams, to Rūdolfs Šteiners izskaidro ceturtās lekcijas noslēgumā: “Cilvēks tiek padarīts par pamatu”. – Ja labi pazīst cilvēka organismu un tad ar šīm zināšanām palūkojas uz lauksaimniecību, tad tā parādās pavisam citādāk, nekā tad, ja to apskata tikai kā “dabu” vai pat “industriju”. Lauksaimniecības kursā lauksaimniecība tiek apskatīta caur cilvēka okulāru! Rūdolfs Šteiners attēlo, piemēram, ka lauksaimnieciskā individualitāte stāv “uz galvas” – tas, kas cilvēkam ir mierā turētais nervu-maņu pols galvā, tas lauksaimniecībā ir minerālā, drīzāk nedzīvā augsne, – un pievieno, ka mēs “staigājam apkārt lauksaimnieciskās individualitātes vēderā”. Iesākumā šāda aina šķiet nesaprotama, taču jāpievērš uzmanība tam, ka pašas galvenās vielmaiņas norises notiek virs zemes; tur rodas un iznīkst augveidīgais. Ar šādām ainām kļūst saskatāmas kopsakarības: saknes, minerālais uzturā darbojas drīzāk uz galvu – Ziemeļreinā-Vestfālenē senāk pirmklasnieki, uzsākot skolu, katrs dabūja pa rutkam! –, lapu joma darbojas uz ritmisko sistēmu (sirds, plaušas), ziedi – kumelīšu tēja pret vēdersāpēm! – un augļi uz vielmaiņas-locekļu jomu.   Tātad Lauksaimniecības kursā daba tiek uzlūkota no cilvēka, tas ir, no dabas attīstības mērķa, respektīvi, augstākās attīstības formas puses. Tas nosaka dabas apskatu un visu apiešanos ar to – apskats kā apieties, ir orientēts uz attīstību.   Ja lauksaimnieciskā individualitāte ir lielā mērā slēgta, tas ir, tai netiek lielos apjomos pievadīts mākslīgais mēslojums vai barības vielas – piemēram, soja no Dienvidamerikas – tad visi šī uzņēmuma orgāni ir vairāk atkarīgi viens no otra. Piemēram, nevar turēt vairāk dzīvniekus, kā saimniecība spēj dot barību. Vai arī, rodas tikai tik daudz dzīvnieku mēslojuma, ka pārmēslošana nav iespējama. Tas ir ļoti nozīmīgi mūsdienu apkārtējās vides situācijai, jo daudzas ūdenskrātuves – gruntsūdeņi, virspuses ūdeņi un jūras – ir ļoti noslogoti ar mēslojumiem no lauksaimniecības. Bet ir arī smalkākas iedarbības, kas rodas, ja saimniecība plašākā nozīmē tiek uztverta kā sevī noslēgta individualitāte. Tā govs augsekas gaitā barojas ar lopbarību, kas gadu secībā saimniecībā mainās no lauka uz lauku, tad “pārdomā” to, atgremojot barību, un gandrīz sapņojoši to “izgaršo” un tā izlīdzina iespējamās vienpusības caur savu organismu. Turklāt, kā to attēlo Rūdolfs Šteiners, govs atšķirībā no cilvēka neatņem barībai apziņas spēkus. Tādējādi “Es-iedīgļi” paliek mēslos, un ar tiem tiek mēslots augs, ko govs pēc tam atkal apēd. Tā, tēlaini runājot, var rasties arvien augstākas attīstības spirāle, pieaugoša individualizēšanās šādā zemnieku saimniecības organismā. Tas pārspēj tā saucamās cirkulējošās saimniekošanas iespējas; mēs to bieži iztēlojamies kā tādu diagrammu, kur horizontālajā plaknē “pa labi” saimniecību pamet graudaugi un citi ražojumi, tādēļ “priekšā” “no kreisās puses” ir jāieved, piemēram, mēslojumu. Tomēr bioloģiskā zemkopība ir citādāka: vairumu mēslojuma tā ņem no augšas un no apakšas. No augšas, no gaisa, slāpekli ar tauriņziežu palīdzību, un minerālvielas no apakšas, aktīvi izšķīdinot minerālus ar augu saknēm.   Cilvēkam, kurš savas dzīves laikā čakli vāc dzīves pieredzi un to pārdomā, sirds kļūst liela un domas gaišas – viņš kļūst vieds, gudrs. – Līdzīgi var iztēloties lauksaimnieciskā saimniecībā: ja tā arvien plašākā mērā attīsta noslēgtību pati sevī, tad vielas līdzīgi kā augā, kas taču arī padara smalkākas vielas, pirms var sākt ziedēt, kļūst arvien smalkākas, arvien diferencētākas un vieglākas. Tā pētījumi rāda, ka fosfors bioloģiski-dinamiskajās augsnēs atrodas ļoti rosīgā un līdz ar to augiem viegli uzņemamā formā.   Kā vieds cilvēks ir tuvāk garīgajam, tāpat ir arī ar senāku bioloģiski-dinamisko saimniecību: tā ir atvērtāka kosmiskajām ietekmēm, jo augsnes sagremošanas spējas neaizņem un spēkus nesasaista vienmēr atkal jaunas un neapstrādātas vielas no ārpuses.   Šādā veidā arī individualizēšanās ved uz zināmu atvērtību kosmiskajām ietekmēm.   Haosa momenti un individualizēšanās ir abi darbarīki, lai Zemi atkal no jauna atvērtu kosmiskajiem spēkiem.  

Cilvēka attīstība

  Abiem darbarīkiem haosam un individualizēšanai pievienojas vēl trešais moments. Tā ir cilvēka pašattīstība. Bioloģiski-dinamiskā lauksaimniecība notiek ne tikai “tur ārā”, bet arī ciešā kopsakarībā ar cilvēku, kurš to piekopj. Tāpat kā ir jāattīstās saimniecībai, būtu jāattīstās arī lauksaimniekam. Tāpat kā labs skolotājs spēj iejusties savos skolēnos, vai kā labs ārsts “sajūt” savā pacientā, kas viņam kaiš, tā labu bioloģiski-dinamisko zemnieku raksturo tas, ka viņš apgūst dabisko dzīvības kopsakarību augstāku uztveri. Kā vienmēr, kad laužas uz smalkākām, garīgākām zonām, katram kaut kas stāv ceļā – galvenokārt jau cilvēks pats ar saviem ieradumiem un ierobežojumiem – respektīvi, šaubas. Laikam jau nav neviena bioloģiski-dinamiskajā kopsakarībā, kurš nebūtu sev uzdevis jautājumus: vai bioloģiski-dinamiskie pasākumi tiešām iedarbojas? Vai tāda garīgā pasaule patiešām pastāv, kas tie ir tādi par kosmiskajiem spēkiem? Šaubas var pat apvērsties par noraidīšanu vai pat naidu.   Tad ir kaut kas jādara, citādi šīs šaubas paralizē cilvēku.  Gēteānuma[2] rietumos sarkanajā logā pa kreisi ir attēlots, kā iekšējie “zvēri” – bailes, naids un šaubas – dvēselē var būt ļoti lieli. Vidējā logā mēs redzam lielu cilvēka seju, ko aptver četrdzīvnieks[3] – četri apustuļi – un dažas ieskicētas čakras, resp., lotosa ziedi. It īpaši sešpadsmitlapiņu lotosa zieds balsenes apvidū ir kā garīgs uztveres orgāns dabas likumsakarībām; arī rietumos gotiskajos domos, piemēram, mēs atradīsim sešpadsmitlapu rozi kā logu. Ja mēs tiekam skaidrībā ar Kristus-būtību un ar meditācijām spējam iegriezt čakras, resp., lotosa ziedus, tad mēs varam labāk tikt galā ar “zvēriem” paši sevī; labajā logā ir attēlots, kā šie “zvēri” paliek mazāki, kamēr mūsu dvēsele, eņģeļu nesta, tiecas augšup.   Ne tikai kosmiskajam ir jānonāk lejā uz Zemes, bet mēs varam arī, ja gribam, Zemi nest pretī kosmiskajam. – Arī šī kustība ir iespējama un atbilst žestam, kas bija padomā Rūdolfam Šteineram, kad viņš uzņēmās antroposofiskās lauksaimniecības virzienu.[4]  

[2]Gēteānums ir Vispārējās Antroposofiskās biedrības un Garazinātņu Brīvās augstskolas mītne Dornahā, Šveicē. [3] Saukts arī par tetramorfu, kas apvieno sevī visus četrus sfinksas dzīvniekus: cilvēku, ērgli, lauvu un vērsi. [4] To, kas šeit ir tikai īsi ieskicēts, var padziļināti izstudēt publikācijā “Das Christliche und die Lasndwirtschaft” (Lauksaimnieciskā konference, 2010.) [5] Norādes ir raksta beigās.       

KONKRĒTI BIOLOĢISKI-DINAMISKIE PASĀKUMI

  Kādi    īpaši pasākumi tiek pielietoti, lai kosmiskos spēkus padarītu pieejamākus zemei?  

Sēšanas laiki

  Viena no iespējām ļaut kosmiskajam būt auglīgākam uz Zemes ir sējas laika izvēle. Māksla ir tajā, lai haosa momentus ierīkotu tā, ka tie notiek “pareizajā” momentā. Šajā kopsakarībā ir zināmi tā saucamie “sējas kalendāri”, kuros dotas norādes, kad vislabāk sēt, piemēram, sakņaugus, teiksim, trīs dienas pirms pilnmēness. – Tāds kalendārs gan ir laba palīdzība, tomēr vislabāk ir radīt pašam sev ainu par kosmiskajiem apstākļiem attiecībā pret augu, lai ar lauksaimniecību nebūtu jānodarbojas pēc recepšu grāmatas. Patstāvīgai izstrādei tiek piedāvāti uz konkrētām debesu kustībām vērsti kalendāri, kas saprotami attēlo planētu kustības pie debesīm.[5]  

Bioloģiski-dinamiskie preparāti

  Īpašs paņēmiens ir Rūdolfa Šteinera atklātie preparāti. Arī tie tika attīstīti, lai piesaistītu Zemei kosmiskos spēkus. Preparātiem, vispārināti skatoties, ir sekojošs veidošanas princips: kaut kas dabisks tiek iepildīts dzīvnieka orgāna apvalkā un uz noteiktu periodu gadā tas tiek ierakts zemē. Pēc tam tas mazā dozējumā tas tiek pārvadīts dzīvības procesos, lai tos ierosinātu individualizēšanās nozīmē.   Rupji iedalot, ir divi preparātu veidi: komposta- un izsmidzināmie preparāti   Veidošanas princips komposta preparātiem, vienkāršoti runājot, ir tāds, ka augu daļas, lielākoties ziedi, tiek iepildītas dzīvnieka orgāna apvalkā, piemēram, pelašķu ziedus iepilda brieža urīnpūslī. Tā sagatavotais pūslis tiek uz visu vasaru pakarināts gaisā un ziemā ierakts zemē, pavasarī to atkal izrok un mazā daudzumā – tik daudz, cik var saņemt starp diviem pirkstgaliem – jau fermentētie pelašķu ziedi 1,5 m attālumā tiek uzkaisīti komposta kaudzei. Tur substancei ir jāizstaro. Nātru preparātam Rūdolfs Šteiners apzīmē iedarbību kā “caursaprātojošu” – atkal jēdziens, kas ir attiecināts uz cilvēcisko. Pavisam ir pieci šādi komposta preparāti: pelašķu, nātru, pieneņu, ozolu un kumelīšu, un piedevām vēl baldriāna (kas tiek radīts nedaudz citādāk). Arī kosas spēlē zināmu lomu, tomēr ārpus klasiskajiem preparātiem.   Abiem izsmidzināmajiem preparātiem ir tā, vienam govs mēsli tiek iepildīti govs ragā, uz ziemu to aprokot, tad no pavasara noteiktā daudzumā – piemēram, četru tenisa bumbiņu lielumā – to ieliek ūdens mucā un ritmiski maisa vienu stundu ilgi, tad izsmidzina uz aramzemes. Tā saucamajam raga oļu preparātam tiek iespējami smalki sasmalcināts kvarcs vai laukšpats, tik smalki, kamēr viena kubikcentimetra kvarca miltu virsmas laukums ir apmēram futbola laukuma lielumā; tad šos iežu miltus iepilda govs ragā, uz vasaru ierok zemē, veģetācijas laikā uzpirksteņa lieluma daudzumā ritmiski iemaisa ūdenī un izmidzina pār lielākoties jauniem augiem.   Bioloģiski-dinamiskie preparāti balstās idejā, ka īpašais spēku veidojums, kas pastāv, piemēram, noteikti formētā auga lapā, tiek kombinēts ar noteiktu spēku žestu, kas piemīt noteiktam dzīvnieka orgānam. Tad šī kombinācija tiek pakļauta kosmiskajiem stariem ziemā mierīgā un līdz ar to kosmiski caurstarojamā augsnē. Tā šī īpašā spēku organizācija tiek savesta kopā ar kosmiskajiem spēkiem un koncentrēta atbilstošajā substancē. Kad šī substance tad tiek pievienota dzīvības procesiem, kā kompostā vai samaisītā ūdenī, tad atbilstošais mēdijs – komposts, ūdens – uzņem šo spēku žestu un nodod to “mērķorganismiem”, augiem un augsnei. Šiem “mērķorganismiem” tad jākļūst sensitīvākiem un pašiem uzņemt spējīgākiem pret apkārtnes iedarbībām.   Pretstatā daudz kam citam, kas mūsdienās ir pierasts lauksaimniecībā, Rūdolfs Šteiners īpašu vērtību piešķīra tam, lai ar šiem pasākumiem vienmēr paliktu “dzīvajā”. Tā ir galvenā atšķirība pret “minerālajiem” un līdz ar to nedzīvajiem – bieži ūdenī šķīstošajiem – mēslošanas līdzekļiem konvencionālajā lauksaimniecībā.   Kamēr mūsdienu agrārā industrija jo tālāk, jo vairāk ir norūpējusies par to, lai savas “inovācijas” aizsargātu ar patentiem – un labi apmaksātu caur licencēm – tikmēr bioloģiski-dinamiskie preparāti ir Rūdolfa Šteinera dāvana cilvēcei, tos katrs var sagatavot savā saimniecībā – un līdz ar to palikt neatkarīgs no patentiem un licencēm.  

Mēslošana

  Mēslošana bioloģiski-dinamiskajā lauksaimniecībā ir pavisam īpaša nots. Ja normāli mēs skolā mācāmies, ka augam ir nepieciešamas barības vielas, kas konvencionālajā lauksaimniecībā tiek piegādātas, kā mēdz teikt, “no maisa” – mēslojot, tad Rūdolfs Šteiners liek uzsvaru pavisam uz citu kopsakarību: būtiskajā runa ir par augsnes atdzīvināšanu. “Mēslot, tas nozīmē atdzīvināt augsni” ir devīze, kuru var atvasināt no Lauksaimniecības kursa. No tā praksei izriet pavisam citi pasākumi, nekā ja augsni uzskata vienkārši par stāvvietu augiem, caur kuru ar šķīdumiem augsnē augiem tiek pievadītas barības vielas. Jo: kā tad atdzīvināt augsni? Augšējā zemes slānī, augsnes virskārtā, tātad tumši brūnajā, parasti apmēram 25 cm biezajā slānī ir minerālās sastāvdaļas, un ir organiskās sastāvdaļas, kas ceļas no dzīviem organismiem, piemēram, sakņu un augu atlikumu sajaukums. No organiskajām sastāvdaļām rodas augsnes tumšā krāsa. Ja organiskā daļa ir tiešām liela, tad runā par humusu.   Tas pamatā nosaka tā saucamo augsnes auglīgumu. Ar augsnes auglību saprot ne tikai barības vielas, bet arī augsnes ūdens un gaisa caurlaidību, drupainumu, siltumietilpību utt. Tātad, ja grib augsni atdzīvināt, tad jāķeras pie šīs organiskās puses. Un tur māksla ir tajā, lai pareizo organiskā mēslojuma veidu augsnei pievadītu īstajā laikā un īstajā daudzumā. Tam ir visdažādākās metodes. Svarīga bioloģiski-dinamiskajā lauksaimniecībā ir mēslošana ar dzīvnieku mēsliem, vislabāk atgremotājdzīvnieku, paši labākie ir govs mēsli. Senāk govs mēslus sauca par “lauksaimnieka zeltu”. Kaut kas labāks augsnei nevar būt. Un ja šie mēsli vēl ir sajaukti ar bioloģiski-dinamiskajiem preparātiem, tad tas laikam ir optimums augsnes atdzīvināšanai. – Šādā veidā atdzīvināta augsne palīdz augam pašam meklēt sev barības vielas – “aktīva barības vielu mobilizēšana” – tā šo procesu reiz nosauca Edwin Scheller, bioloģiski-dinamiskā pētnieks. Augsne ar aktīvi barības vielas meklējošiem augiem ir vēl viens “darbarīks” saimniecības individualizēšanai – un līdz ar to atvērtībai kosmosam.    

Selekcija pašā saimniecībā

  Veselīgam lauksaimniecības uzņēmumam galvenokārt attiecībā uz mēslojumu, bet arī attiecībā uz lopbarību vajadzētu būt lielā mērā noslēgtam. Tas ir svarīgi individualizācijai – un mūsdienās vēl piebilstu: gudri paredzot klimata pārmaiņas. Tomēr līdzās mēslojumam un lopbarībai saimniecībai ir vēl viens būtisks “Input” (“ievads”), un tās ir sēklas. Sākotnēji sēklu sagādāšana bija pilnīgi zemnieku rokās, līdz apmēram pirms 150 gadiem sāka attīstīties sava veida sēklu nozares uzņēmumi. Priekšrocības specializācijai selekcijā ir acīmredzamas: koncentrējoties uz selekciju, var sasniegt daudz ātrāku selekcijas progresu. Problēmas īstenībā radās tikai tad, kad sēklu tirgus komercializācija sāka attīstīties arvien straujāk. Valsts pieaugošā mērā atdeva un atdod sēklu sagādāšanas darbu privātindustrijas rokās. Tā, noskaņota uz peļņas gūšanu, izdomā arvien jaunus ceļus un metodes, lai "klientus" - zemniekus - "piesaistītu" sev. Jo vairāk vienas šķirnes sēklu var pārdot, jo lielāku peļņu tas nes, tas ir vienkāršs tirgošanās likums. Īsi sakot, tas galu galā noved pie, vienalga vai šķirnei ir kādas priekšrocības vai nē, gēnu modificēšanas tehnoloģijām, jo ģenētiski modificētas šķirnes var patentēt. - Šī standartizācijas tendence ar vienlaikus arvien lielāku atkarību darbojas pretēji zemnieciskajam pašsaglabāšanās momentam. Bioloģiski-dinamiskajiem lauksaimniekiem nepieciešamas vietai piemērotas un vislabāk saimniecībai specifiski piemērotas, respektīvi, piemēroties spējīgas lokālas šķirnes, kuras "aug līdzi" saimniecības individualitātei, respektīvi, spēj to līdzveidot.   Tas rosina veikt selekciju katrā saimniecībā. Dabiski, ka to ir grūti īstenot. Tomēr pastāv arī bioloģiski-dinamiskās selekcijas stacijas, kas pa daļai strādā ciešā sadarbībā ar bioloģiski-dinamiskajām saimniecībām. Šādā veidā ekoloģiskos, respektīvi, bioloģiski-dinamiskos apstākļos selekcionētas reģionālas šķirnes jau diezgan labi atbilst lauksaimnieku un dārznieku vajadzībām. Tā kā šāda selekcija nevar tikt finansēta tikai no pārdošanas ieņēmumiem – ir vēlams, lai šķirnes vairāku gadu gaitā tiktu uzlabotas – šādai selekcijai ir nepieciešams publisks, respektīvi, vispārderīgs atbalsts. Šo atbalstu pašlaik koordinē Lauksaimniecības nākotnes fonds Bohumā (Vācija).   Tas pats ir spēkā arī dzīvniekiem. Pa šo laiku govīm ir izveidota organizācijas forma, interneta platforma www.biorindviehzucht.ch Pārējiem mājlopu veidiem kaut kā pielīdzināma vēl nav.   Līdz ar to ir īsi raksturoti bioloģiski-dinamiskās lauksaimniecības būtiskākie faktori. Ir redzams, ka tā seko citai dispozīcijai nekā tam, kas ir pierasts klasiskajā bio-zemkopībā (aprites saimniekošana)[6].  
[6] Pats par sevi saprotams, ka bioloģiski-dinamiskā zemkopības kultūra kopš Lauksaimniecības kursa parādīšanās ir turpinājusi attīstīties! Skaistu pārskatu, kā atsevišķi cilvēki ir “pārveidojuši sev” Lauksaimniecības kursa motīvus, sniedz “Lauksaimniecības kurss – kā es dzīvoju ar šo inspirāciju avotu?” (Lauksaimniecības konferences materiāli, 2009.)  

SVARĪGI ZINĀT

 

Ragi

  Ragi bioloģiski-dinamiskajā lauksaimniecībā spēlē izšķirošu lomu. Demeter ir vienīgā biedrība, kas noliedz govis bez ragiem galvenokārt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Rūdolfs Šteiners norāda uz ragu svarīgo nozīmi dzīvniekiem ar uzsvaru uz vielmaiņu. Šajā sakarībā ir uzkrītoši, ka gandrīz visiem atgremotājiem – aitām, kazām, antilopēm, stirnām, briežiem... – ir šie pieres turpinājumi. Uz šāda fona nobāl darviniskais pamatojums, ka ragi esot, lai badītu, un tāpēc mūsdienās tos kūtīs varot vienkārši “nomontēt”.[7]   Ragi tātad ir svarīga dzīvnieku integritātes sastāvdaļa, un tiem faktiski nav nepieciešams nekāds speciāls “lietderības pamatojums”. Turklāt nokauto dzīvnieku ragi tiek izmantoti bioloģiski-dinamiskajiem preparātiem. Ragi bieži tiek apzīmēti kā “antenas”. Bet tas tā nav pareizi. Ragi ir sabiezināta āda, starojumiem lielā mērā necaurlaidīgi, kādēļ tie arī tiek izmantoti bioloģiski-dinamiskajiem preparātiem – kosmisko spēku “savākšanai”. Piemēram, brieža ragi sastāv no kauliem. Kauli ir minerāla substance, tas nozīmē, potenciāli caurlaidīgi starojumiem. Ja tātad grib runāt par “antenām”, tad lietišķāk ir runāt par šādiem ragiem.[8]     
[7] Mūsdienās kopumā 70% visu liellopu, respektīvi, govīm vairs nav ragu.  Jaunajiem teliņiem ragu mezgliņi tiek vai nu nokodināti, vai izdedzināti, abos gadījumos ļoti sāpīgi. [8] Vācu valodā ir vārdi “das Horn” – rags, kā pieres turpinājums, piemēram, govīm, un “das Geweih” – ragi, piemēram, kā briežiem.

FAQs (Frequently Asked Questions – bieži uzdotie jautājumi)

   

Vai bioloģiski-dinamiskā lauksaimniecība “funkcionē”?

  Senākās vēl šodien pastāvošās bioloģiski-dinamiskās saimniecības ir 82 gadus vecas (pastāv kopš 1928. gada). Es apgalvoju, ka tās ir galvenokārt šīs zemnieku sētas, kas iesākumā “izdzēsa” līdz mūsdienām pastāvošās šaubas no zinātnes puses.  Šīs saimniecības vienkārši nevar neņemt vērā, lai sniegtu mierinājumu zinātnes nelaimi vēstījošajām vaimanām un lauksaimniecībā pastāvīgi strādājošajiem ekspertiem. Var, dabiski, sacīt, ka arī bioloģiskās sētas var kļūt tik vecas, ka tas vēl nav nekāds pierādījums “dinamiskumam”. Un tas ir pareizi tiktāl, par cik šodien vēl nav neviena zinātniski akceptēta (tas ir, atzītā nozares žurnālā publicēta) pierādījuma tādam specifiskam bioloģiski-dinamiskajam pasākumam kā preparāti.[9]   Ļoti daudzas balvas par ilgtspējību bioloģiski-dinamiskajām zemnieku sētām, arī proporcionāli pārmēru daudz salīdzinājumā ar bioloģisko lauksaimniecību, tomēr skaidri parāda, ka šī praktiskā koncepcija izplatās, respektīvi, ir auglīga. Biodinamiskuma projekts funkcionē un pārliecina.   Daba, kā viss dzīvais, reaģē uz to, kā es uz to lūkojos: ja es skatos uz kādu cilvēku ar neuzticību, varbūt arī viņš man neko neuzticēs un “paliks stāvam”. Ja turpretī mēs kādam cilvēkam kaut ko uzticam, viņš var augt savos uzdevumos un tādā veidā tajos attīstīties. Domāju, ka tā nedaudz ir arī ar dabu vai lauksaimniecību. Ja es tajā tendenciozi saskatu iespējas, kurās katrs var attīstīties, tad tā arī atbilstoši reaģē. Dabiski, ka tā nav nekāda recepte, ka “ar nodomu” varētu gribēt, bet kā potenciāla pamatnostāja tā darbojas, par to es esmu pārliecināts. Tomēr šādā veidā uzrunāta organisma “reakcijas” it nemaz nav zinātniski viegli izmērāmas. Respektīvi, reakcijas pēc to rezultāta jā, bet ne tā, lai sekas sasaistītu ar kādu cēloni vai pat mēģinātu mehāniski pamatot. Kā iespējams pierādījums maniem izteikumiem varētu kalpot teikums no Guardian, angļu dienas laikraksta, kas noslēgumā rakstam par bioloģiski-dinamisko lauksaimniecību un tās zinātnisko pamatojumu, kurā žurnālistes secinājums bija: zinātniski tā nav pierādāma. Bet: “... it is simply the passion the biodynamic farmer feels for his farm. Biodynamic farms are exceptionally pleasant places to be, with trees and flowers, and dogs and piglets wandering about, and an absolutely different smell to a conventional farm – biodynamic manure has a mild and sweet aroma...” – kas ir svarīgāk: zinātniskais pierādījums, vai ka kaut kas ir tāds, kāds tas ir?   Apkopojot varbūt var teikt: arī ja zinātniski stingra pierādījuma trūkst: idejas eksistence un acīmredzamais auglīgums stāv paši par sevi. Un vienlaikus tā ietver sevī provokāciju zinātniskajai pasaulei, kas gribētu ticēt vai akceptēt tikai to, kas ir zinātniski pierādāms, provokāciju, ka ir kaut kas tāds, kas ir reāls un pamatots citās kategorijās, nekā ir tās, kas mūsdienās ir dabaszinātnisko metožu rīcībā.   
[9] Vai šāds pierādījums vispār var eksistēt un vai tas ir vajadzīgs, ir diskutēts Nikolai Fuchs “Kā tālāk ar bioloģiski-dinamiskajiem pētījumiem?” (2010.) 

Vai ar bioloģiski-dinamisko lauksaimniecību var pabarot pasauli?

  Var (te ir spēkā tas pats, kas bioloģiskajā lauksaimniecībā) – ar priekšnosacījumu, ka tiek ēsts mazāk gaļas nekā tas ir mūsdienās rietumu pasaulē; bioloģiski(-dinamiskajā) lauksaimniecībā arī turklāt nebūtu šo gaļas kalnu. Tas ir spēkā arī, ja pasaules iedzīvotāju skaits pieaugtu līdz 9 miljardiem.    

Vai jebkurš var nodarboties ar bioloģiski-dinamisko lauksaimniecību – vai ir jābūt, piemēram, antroposofam?

  Pats par sevi saprotams, ka katrs, kurš grib, var nodarboties ar bioloģiski-dinamisko lauksaimniecību, jo Lauksaimniecības kurss ir publiski pieejams. Katrs, kurš ievēro Demeter-vadlīnijas, var nodarboties ar “Demeter-lauksaimniecību” – tikai tam ir nepieciešams līgums ar kādu atzītu Demeter-organizāciju un tad ir jāpakļaujas kontroles režīmam.   Nav jābūt “antroposofam” šaurākā nozīmē; tikai apmēram 5% bioloģiski-dinamisko lauksaimnieku ir Antroposofiskās biedrības biedri, kas arī nozīmē tikai to, ka viņi tādā iestādījumā kā Gēteānums saskata kaut ko pamatotu. Tomēr bioloģiski-dinamiskā lauksaimniecība zaudētu savu garīgo kodolu, ja neviens nenodarbotos ar tās antroposofiskajiem pamatiem un fonu.   Antroposofijai piemīt kaut kas vispārējs un kaut kas īpašs. Vispārējais ir, ka tā ir garīgās pasaules zinātne, kas neuzstāda nekādus citus priekšnosacījumus saviem pētniekiem, kā tikai, lai viņi būtu modri mūsdienu laika laikabiedri. Tā skatoties, katrs var iet šo ceļu. Bet tai piemīt arī kaut kas īpašs – tā ir nākusi pasaulē caur īpašu cilvēku – Rūdolfu Šteineru. Šim cilvēkam bija savs veids un paņēmieni, kā attēlot lietas. Tas izpaužas valodas stilā, gleznu veidā, kuras viņš uzgleznoja, to skulptūru formās, kuras viņš radīja, kustību mākslā eiritmijā, organiskajā arhitektūrā, utt. Daži cilvēki to pieņem labi, citi ne tik labi. Tādēļ nevajadzētu pieņemt, ka antroposofija varbūt nav paredzēta visai cilvēcei – kā pārņemama, kā “antropsofa-esība”. Kaut arī, lai nodarbotos ar bioloģiski-dinamisko lauksaimniecību, nav obligāti jābūt “antroposofam” – ja cilvēks iekšēji noliedz antroposofiju, tad neizdosies, tad arī nevajadzētu to praktizēt, citādi tas būs mākslīgi vai arī aizies “greizi”. – Bioloģiski-dinamiskā kustība arī nenes sevī pretenzijas uz vispārēju aplaimību. Tā drīzāk dzīvo ar – arī ne jau pilnīgi bez pretenzijām – domu būt kā raugam (bio) virtuvē...    

Pārkārtošanās uz bioloģiski-dinamisko lauksaimniecību

  Ja paskatās, kā daudzi zemnieki ir nonākuši pie bioloģiski-dinamiskā saimniekošanas veida, tad var ievērot, ka viņi ir tai uzdūrušies jūtīgās dzīves fāzēs. Lielākoties tās ir bijušas slimības vai citi likteņa triecieni ģimenē, kas ir likuši izcelties jautājumam: Ko es īstenībā gribu savā dzīvē darīt? Par ko ir runa? Kas ir būtiski? – Ja šādā dzīves situācijā ir notikusi tikšanās ar bioloģiski-dinamisko lauksaimniecību, tad tas bieži ir noteicis turpmāko dzīvi. – Un tas arī saskan ar ainu: tāpat kā kosmiskie starojumi labāk var nonākt līdz Zemei haosa momentos, tā arī mēs bieži pamostamies mūsu īstenajiem dzīves motīviem tikai krīzes laikā, kad esam, tā sacīt, noskrējuši no dzīves autostrādes, kur viss notiek pats no sevis.    

Vai bioloģiski-dinamiskā lauksaimniecība “rēķina”?

  Jā. To pierāda visas zemnieku saimniecības, kas ar to nodarbojas, citādi tās būtu beigušas eksistēt. Precīzāks apskats rāda, ka bioloģiski-dinamiskās zemnieku saimniecības, tāpat kā citi bio-uzņēmumi, gadiem ved precīzu statistiku par uzņēmuma ieņēmumiem. Kā daudzpusīgi uzņēmumi tās ir intensīvākas darba ziņā nekā parastās salīdzināmas saimniecības, kuras ir intensīvākas izmaksu ziņā, ja algas grib uzskatīt par izmaksām. Bet tām ir mazākas izmaksas uzņēmuma līdzekļu daļā (mēslojums un augu aizsardzība). Turklāt tās gūst augstākas cenas par produktiem, kas kompensē mazākos ienākumus. Daļu no paaugstinātās Demeter-produktu cenas veikalos rada dārgāka piegāde: ja ir jāsavāc kopā piens no attālām zemnieku saimniecībām, tad piegādes un sadales izmaksas vienkārši ir augstākas.   Tomēr tam visam nevajadzētu radīt maldīgu priekšstatu, ka lauksaimniecības produktu cenas ir vispār par zemu, un cilvēki zemnieku saimniecībās, pamatā ņemot, nepiedzīvo pietiekamu sabiedrisko novērtējumu savam darbam. Zemās pārtikas līdzekļu cenas no vienas puses ir atkarīgas no pasaules tirgus cenām, jo klimatiski labvēlīgākos apstākļos vai kur algas ir zemākas, var tikt ražots lētāk, un no otras puses vismaz konvencionālā lauksaimniecība pārceļ daudzus apkārtējās vides saglabāšanas izdevumus uz sabiedrības pleciem, respektīvi, uz citām vietām – piemēram, ūdeņu attīrīšanu. Visu kopā ņemot, esmu kopā ar Karl Treβ pārliecināts, ka solīda bioloģiski-dinamiskā lauksaimniecība ir visizdevīgākais veids nodarboties ar lauksaimniecību – gan no menedžmenta, gan no tautsaimniecības viedokļa.    

Noslēgums

  Kad esam tagad tikai pieskārušies dažiem aspektiem, kas ir saistīti ar bioloģiski-dinamisko lauksaimniecību, gribu uzdrošināties dot perspektīvu ieskatu: daudzi bioloģiski-dinamiskie lauksaimnieki tieši pēckara laikā šo saimniekošanas formu izvēlējās nevis tādēļ, kā tā rada varbūt “labāku” vai veselīgāku produkciju, bet gan ar nolūku līdzdarboties Zemes attīstībā. Un, ja atlaižamies krēslā un padomājam: kas te ar to visu notiek, ar dzīvi; šķiet neapturamā sugu izmiršana, klimata pārmaiņas, ierobežotie naftas un saldūdens resursi – viss izskatās kā diezgan bezcerīga perspektīva. Bet tāpat, kā katram skolotājam "atmaksājas" uztvert nopietni tieši tā bērna, kas sēž viņa priekšā, attīstību, kā katram ārstam "atmaksājas" atdot visu sava pacienta dzīvībai, tāpat no mana viedokļa ir ar dabu, apkārtējo pasauli, uz kuru mēs radām vislielāko ietekmi ar lauksaimniecību: mums "atmaksājas" par to rūpēties, un tas arī var būt - kā to var redzēt bioloģiski-dinamiskās lauksaimniecības praksē – auglīgi. Bioloģiski-dinamiskā lauksaimniecība ir iespēja apieties ar dabu dziedinoši. Man tas ir visfascinējošākais tajā. Lauksaimniecība ir kultūra.

Pieteikties jaunumiem

Kontakti

Veikals Mārtiņroze

Veikals Mārtiņroze logo

Adrese:
Mārupes iela 22,
Rīga, LV-1002
Darba laiks:
P. - Pk. 9:00 - 19:00
S. - 10:00 - 15:00
Sv. Brīvdiena