Spielberger pamatprodukcija
16.05.2017 15:22
Plēkšņu kvieši (Dinkel)
Plēkšņu kvieši ir ļoti sena labība, kas tika atkal kā no
jauna atklāta tikai 20 līdz 30 gadus iepriekš – galvenokārt pateicoties
bio-uzplaukumam. Viduslaiku dziedniece Bingenas Hildegarde jau 11. gadsimtā
nosauca šīs labības 17 priekšrocības. Mūsdienās daudzas no viņas minētajām
iedarbībām ir zinātniski apstiprinātas.
Izcelsme
Kultūraugs plēkšņu kvieši (Triticum aestivum subsp. spelta)
pirmoreiz kļūst pieejami pirms 5000 gadiem Āzijā. Līdz 20. gadsimta sākumam tie
bija attīstījušies par svarīgāko maizes labību Viduseiropā. Tā kā plēkšņu
kviešu ražīgums ar mēslošanu nav kāpināms tādā pašā mērā kā kviešiem, tad
pēdējā gadsimta laikā kvieši tos ir izspieduši. Kā diezgan robustu labību, kas
labi padodas arī nokrišņiem bagātos un augstākos apvidos un kas ir mazāk uzņēmīga
pret slimībām, plēkšņu kviešus atkal atklāja bio-lauksaimnieki. Plēkšņu kviešu
graudus sargā stingras plēksnes un tie ir maz uzņēmīgi pret sēnīšu saslimšanām.
Pirms apstrādes tomēr atsevišķā solī ir jāatdala pelavas.
Plēkšņu kvieši SPIELBERGER produktiem tiek audzēti
galvenokārt Demeter-ražotāju sabiedrībās Švābijas zemienē un Hoenloē.
Spielberger dzirnavas kopš 1960. gadiem ir palīdzējušas rūpēties, lai plēkšņu
kvieši sadarbības saimniecībās baudītu augošu nozīmi.
Fizioloģiskā nozīme uzturā
Kā īsta pirmlabība plēkšņu kvieši satur daudz balastvielu,
mikroelementu un tādas uzturvielas kā augstvērtīgas olbaltumvielas un
kompleksos ogļhidrātus. Tie ir bagāti ar A, E, B1, B2 vitamīniem un niacīnu
(B3), kurš ir svarīgs nerviem un sakārtotai vielmaiņai. Ar savu augsto
kramskābes saturu tie rosina domāšanas spējas. Turklāt plēkšņu kvieši satur
daudzas aminoskābes, kuras ierosina ķermenī priecīgu noskaņojumu radošu hormonu
produkciju. Līdz ar to ir pierādīts tas, ko zināja jau Bingenas Hildegarde:
plēkšņu kvieši padara cilvēku laimīgu.
Vitālās vielas plēkšņu kviešos ir viegli šķīstošas ūdenī un
tādēļ nenoslogo ķermeni gremošanas laikā. Pateicoties īpašai olbaltumvielu
sekvencei, plēkšņu kvieši jūtīgiem cilvēkiem retāk izraisa alerģiskas reakcijas
nekā, piemēram, kvieši. Tomēr ar celiakiju saslimuši cilvēki arī plēkšņu
kviešus nevar lietot uzturā.
Lietošana
Plēkšņu kviešiem ir līdzīgas cepšanas īpašības kā kviešiem.
Tādēļ visus produktus, kas ir no kviešiem, vienlīdz labi var pagatavot arī no
plēkšņu kviešiem. Plēkšņu kviešu smalkā riekstu garša īpaši labi izceļas
maizītēs un mīklas izstrādājumos. Bet arī bulgura, pārslu vai mannas veidā šī
labība bagātina mūsu ēdienkarti.
Šķirnes
Plēkšņu kvieši ar selekciju ir mazāk apstrādāti nekā,
piemēram, kvieši. Ekoloģiskajā lauksaimniecībā pašlaik tiek strādāts pie
šķirnēm, kas ir piemērotas to audzēšanas reģiona priekšnosacījumiem. Atkarībā
no augsnes veida un klimatiskajiem apstākļiem labībai ir jāatbilst atšķirīgiem
priekšnosacījumiem, lai tā padotos veselīga un dotu graudus ar labām cepšanas
īpašībām.
SPIELBERGER-dzirnavas pievērš uzmanību tam, lai tiktu
izmantotas galvenokārt senās šķirnes, piemēram, Oberkulmer sarkangraudu. Bet
arī jaunākām šķirnēm, piemēram, Alkor vai Frankenkorn galvenais ir to
panesamība.
Ļoti labs ēdiens no plēkšņu kviešiem ir Grünkern (zaļie
graudi). Lai lietainās vasarās izglābtu savu ražu, 16. gadsimtā zemnieki savus
plēkšņu kviešus esot žāvējuši pie malkas krāsns, iegūstot to, ko tagad saucam
Grünkern. Mūsu laikos, lai iegūtu zaļos graudus Grünkern, izvēlas tādu ražas
ievākšanas laiku, kas precīzi atbilst tā saucamajai mīklas gatavības stadijai.
Uz lielām restēm, parasti virs dižskābaržu uguns, labība tiek žāvēta 110°C
grādu temperatūrā. Tā rodas riekstu un viegla kūpinājuma aromāts.
Mūsu veikalā atradīsiet:
Demeter Plēkšņu kviešu miltus
Demeter Plēkšņu kviešu manna
Demeter Plēkšņu kviešu nūdeles dažādu veidu
Demeter Skrotētus zaļos graudus
Auzas
Pat cilvēki, kuri ir maz skoloti labību noteikšanā, parasti
bez problēmām pazīst auzas, jo tās var viegli identificēt pēc sazarotās skaras.
Tomēr Vācijas laukos auzas redzamas arvien retāk. Tas saistīts no vienas puses
ar salīdzinoši zemo ražīgumu, un no otras puses ar to, ka arvien retāk zirgi
tiek baroti ar auzām. Tomēr auzas būtu pelnījušas daudz lielāku ievērību, tā
tomēr ir visveselīgākā labība, kas aug Viduseiropā.
Izcelsme
Auzas labi aug vēsos, mērenos apvidos un prasa vienmērīgu
ūdens padevi. Tomēr tās tiek galā arī ar nelabvēlīgiem apstākļiem, kā augsnes
pārpurvošanos vai barības vielu nabadzību. Šīs labības kultivēšanu uzsāka
ģermāņi un ķelti bronzas laikmetā apmēram 2000 gadus pirms Kristus. Šī labība
ir maz apstrādāta selekcijā.
Auzas SPIELBERGER auzu produkcijai galvenokārt audzē
demeter-lauksaimnieki ražošanas sabiedrībās Unterland un Kraichgau
Bāden-Virtembergā. Ar dažiem no šiem saimniekiem dzirnavas strādā kopā jau 50
gadus. Bio-dinamiski strādājošajiem ražotājiem auzas spēlē svarīgu lomu augsekā,
jo daudzi labības kaitēkļi auzās nespēj vairoties. Labas ražas gados dažreiz
tomēr nav vienkārši atrast pircējus auzām. Šajos gadījumos Spielberger
dzirnavas uzpērk visu ražu un paši izplata to tirgū.
Fizioloģiskā nozīme uzturā
Auzās ir daudz vērtīgu vielu, tostarp aptuveni 12%
olbaltumvielu, 7% balastvielu un 63% ogļhidrātu. Ar apmēram 5-7% tauku saturs
auzās ir sevišķi augsts – un galvenokārt tā ir vērtīgā daudzkārt nepiesātinātā
linolskābe. Arī 2,9% minerālvielu un mikroelementu izceļ auzas īpaši. It īpaši
attiecībā uz dzelzs saturu auzas var sacensties ar gaļu. Tam vēl pievienojas
kramskābe, cinks, folijskābe, fitosterīns, alkaloīdi, provitamīns A, kā arī B1,
B2 un B6 vitamīni.
Jau mūsu senči pazina auzu putru kā dziedinošu līdzekli
kuņģa un zarnu saslimšanām. Auzu dziedinošā iedarbība ir skaidrojama ar
aizsargājoša slāņa rašanos, kas veidojas no auzu sastāvdaļām (galvenokārt
balastvielām) un pasargā iekaisušo kuņģa un zarnu gļotādu no agresīvās kuņģa
skābes. Turklāt homeopātijā zināmas daudzas auzu pozitīvas iedarbības,
piemēram, uz holesterīna līmeni un cukura līmeni asinīs, iespējams, ka arī uz
asinsspiedienu. Bez tam izrādījies, ka šī labība padara mundrākus nogurušus
bērnus un stiprina nervus.
Lietošana / Pārstrāde
Auzām ir cietas sēnalas, kuras ir jāattīra mehāniski. Graudi
tiek izkaltēti ar 80°C karstu gaisu un tad nolobīti. Tikai pēc tam graudus var
turpināt pārstrādāt tālāk, piemēram, auzu pārslās. Savas īpašās olbaltumvielu
struktūras dēļ auzas nav piemērotas maizes cepšanai.
Lai ražotu auzu pārslas, graudi tiek atmaidzēti karstos
ūdens tvaikos un tad izrullēti. Ja pirms tam graudi tiek rupji sagriezti
putraimos, tad iegūst smalkās auzu pārslas. Maigajām pārslām tās tiek
izrullētas vēlreiz.
Mūsu veikalā atradīsiet:
Demeter Auzu pārslas, mazās
Prosa
Daudzos Āfrikas un Āzijas reģionos prosa līdz mūsu dienām
spēlē svarīgu lomu kā galvenais uzturlīdzeklis, kaut arī lielāka ražīguma dēļ
to pieaugoši izspiež kukurūza. Prosa pieder pie visbarojošākajām labībām un ir
īpaši bagāta ar minerālvielām. Mūsdienās šai bezglutēna labībai ir pieaugoša
nozīme pilnvērtīga uztura nodrošināšanā.
Izcelsme
Senākie avoti norāda uz plašu prosas audzēšanu gan Āfrikā,
gan Ķīnā. Taču arī Viduseiropā šai labībai ilgi bija ievērojama loma kā ēdienu
piedevai. Augsnei prosa uzstāda relatīvi mazas prasības. Tomēr šī labība ir
ļoti siltummīloša. Vislabāk tā aug, ja vasarā trīs mēnešus ilgi bez pārtraukuma
var baudīt sauli. Šī iemesla dēļ tā īpaši labi aug kontinentāla klimata
apstākļos, piemēram, Ungārijā. SPIELBERGER dzirnavas pasūta Demeter-prosu
daļēji no Ungārijas, bet arī no Demeter-fermas Ziemeļdakotā, ar kuru pastāv jau
ļoti ilggadīga sadarbība. Tā kā prosas kultivēšana ir saistīta ar augstu risku,
ka kādu gadu ražas var nebūt, tikai relatīvi nedaudzi Demeter-lauksaimnieki
uzdrošinās audzēt šo kultūru. Šī iemesla dēļ Demeter-prosas raža pietiek
patēriņam tikai pilngraudu veidā. Prosas pārslas un prosas mannu pašlaik ir
iespējams piedāvāt tikai no kontrolēti bioloģiskajām saimniecībām.
Fizioloģiskā nozīme uzturā
Pēc barības vielu salikuma prosai salīdzinājumā ar citām
labībām ir pavisam īpaša nozīme, jo prosā ir ārkārtīgi augsts kramskābes
saturs. Šis minerāls, kas ir atbildīgs par gaismas spēkiem ķermenī, sniedz
formspēkus un stiprina matus, ādu un nagus. Turklāt prosa bagātīgi satur
fluoru, sēru, fosforu, magniju, kāliju un dzelzi. Prosa ir bagātīgi taukus
saturošs graudaugs. Barības vielas satur viss grauds, tās nekoncentrējas – kā
citām labībām – ārējos slāņos. Tā kā prosa nesatur glutēnu, to panes arī
cilvēki, kuri cieš no celiakijas.
Lietošana
Prosu parasti piedāvā atbrīvotu no čaulām kā zeltaino prosu.
Lobīšana notiek tīri mehāniski. Var iegādāties arī brūno prosu, kas nav lobīta.
Tomēr tā nav viennozīmīgi ieteicama, jo čaulas saturot zināmu daudzumu
zilskābes.
Kaut arī Āfrikā un Āzijā prosu izmanto maizes raušu
cepšanai, tomēr bezglutēna maizes izstrādājumu ražošana no prosas nav bez
problēmām. Īpaši irdeniem maizes izstrādājumiem, kuriem mīkla ir jāraudzē,
prosas milti nav piemēroti. Bezglutēna maizei iesaka izmantot miltu maisījumu.
Prosu – līdzīgi kā rīsus – var ļoti labi vārīt veselos graudos, tikai vajadzīgs
daudz lielāks šķidruma daudzums. Prosas specifiskā garša – atkarībā no sēklu
izcelsmes – ir ļoti spēcīga. Cilvēkiem, kuri nav raduši lietot graudu uzturu,
bieži vien ir jāpierod pie prosas. Tas attiecas arī uz prosas pārslām, kuras
var ēst gan svaigas ar musli, gan arī kā putru vai dažādos sacepumos.
Mūsu veikalā atradīsiet:
Demeter Prosu
Griķi
Botāniski skatoties griķi pieder sūreņu dzimtai. Bet to
izmantošanas dēļ tos sauc arī par pseidolabību. Tā kā griķos nav glutēna, kurš
daudziem cilvēkiem var izsaukt alerģiskas reakcijas, un tam ir daudz vērtīgu
sastāvdaļu, pēdējos gados griķiem bio-jomā tiek piešķirta arvien lielāka
nozīme.
Izcelsme
Griķi sākotnēji ir cēlušies no Centrālās līdz Austrumu
Āzijas. Arī mūsdienās galvenie audzēšanas reģioni ir Krievija, Ķīna un Japāna.
Uz Eiropu griķus atveda tatāri un saracēņi. Pierādīti pirmie griķu atradumi ir
no 12. gadsimta, sākot no vēlajiem viduslaikiem tie atrodami visā Eiropā. Griķu
audzēšana ilgi bija plaši izplatīta, tikai kartupeļu ienākšana tos izspieda no
vācu lauksaimniecības. Abas šīs kultūras labi aug arī ar barības vielām
nabadzīgās, smilšainās augsnēs. Līdz ar mākslīgā mēslojuma parādīšanos šīs augsnes
kļuva izmantojamas arī citām kultūrām, tādēļ griķu audzēšana ar to relatīvi
mazo ražīgumu Eiropā kļuva pilnīgi nelietderīga. Tomēr, izmainoties ēšanas
paradumiem, pēdējos gados griķu audzēšana atkal iet plašumā, galvenokārt
bio-saimniecībās.
Griķi dod priekšroku vieglām, smilšainām augsnēm, kas nav
sārmainas un ir mēreni skābas. Tie ir ļoti siltumu mīloši. Ja temperatūra
krītas zem 3°C, augi var apsaldēties. Dīgšanai ir nepieciešama vismaz 10°C
temperatūra. Tādēļ griķus var sēt tikai no maija vidus līdz jūnija sākumam.
Griķu graudi nobriest relatīvi ātri, desmit līdz divpadsmit nedēļu laikā, tādēļ
ražu var novākt augusta beigās – septembra sākumā.
Griķi ir labs augs bitēm, kas sola daudz medus biteniekiem.
Griķiem arī ir pozitīva iedarbība nematožu apkarošanā – tie ir parazitāri
apaļtārpi, kas rada īpašus kaitējumus dārzeņu audzēšanā, griķi pārtrauc šo
augsnes kaitēkļu attīstības ciklu. Tādēļ un arī īsā veģetācijas laika dēļ griķi
reizēm tiek audzēti kā starpaugs. Tie kalpo arī kā slāpekļa uztvērējs un arī
pasargā augsni no erozijas. Kā lopbarības augam griķiem gan nav nekādas lielās
vērtības.
Fizioloģiskā nozīme uzturā
Griķi ir bagāti ar kāliju, dzelzi, kalciju un magniju.
Turklāt tie satur daudz B1, B2 un visvairāk E vitamīnus. Olbaltumvielu salikums
griķu graudos ir īpaši augstvērtīgs. It īpaši griķu sastāvā virs vidējā līmeņa
ir dzīvībai svarīgās aminoskābes lizīns un triptofāns. No taukskābēm pārsvarā
ir nepiesātinātās.
Pārstrāde
Griķu augļi sastāv no trīsstūrainiem, tumši brūniem
riekstiņiem, kas ir līdzīgi dižskābaržu sēklām – no tā arī cēlies griķu
nosaukums vācu valodā (die Buche – dižskābardis; der Weizen – kvieši; der
Buchweizen – griķi). Cietais apvalks nav sagremojams, un tas ir jāatdala, pirms
griķus var iepakot pārdošanai vai turpināt pārstrādāt tālāk.
Lietošana
Tīri griķu milti maizes cepšanai nav piemēroti. Bet
maisījumā ar citiem miltiem var izcept ļoti labu maizi, Tradicionāli griķi tiek
ļoti plaši lietoti uzturā Krievijā un Polijā. Bez griķu biezputras tur bieži
gatavo arī griķu pankūkas. Arī citās zemēs, piemēram, Nīderlandē, Francijā vai
Itālijā griķu miltus izmanto pankūku cepšanai vai līdzīgiem ēdieniem.
Veikalā atradīsiet:
Demeter Griķus
Demeter griķu pārslas
Rīsi
Daudzās kultūrās kopš seniem laikiem rīsi ir uztura pamats.
Atšķirībā no tā, kā tas ir pie mums, piemēram, Japānā rīss netiek uzskatīts par
piedevu, bet gan par galveno pamatēdienu.
Izcelsme
Rīsa pirmsākumi atrodami Āzijā. Balstoties uz zinātniskām
atziņām, neatkarīgi vienam no otra šis augs tika kultivēts gan Indijā, gan
Dienvidķīnā. Rīsu audzēšana, iespējams, tika sākta pat 9000 līdz 8000 gadu
pirms Kristus. Mezopotāmijā šī labība parādījās 400 gadus pirms Kristus un no
turienes iekaroja Balkānu pussalu un Dienvideiropu.
SPIELBERGER-dzirnavas savus demeter-rīsus gandrīz pilnībā iepērk
no Itālijas, kur Poebenē ir ievērojams rīsu audzēšanas reģions. Tur jau
80-tajos gados izveidojās Demeter-audzēšanas sabiedrība un rīsu dzirnavas.
Tikai “Basmati” rīsi nāk no bio-dinamiskās Sekem-fermas Ēģiptē, un savvaļas
rīss tiek pasūtīts no Kanādas.
Pārstrāde
Pēc ražas novākšanas rīsu graudi kopā ar sēnalām tiek
izžāvēti līdz aptuveni 14 līdz 16% mitruma saturam. Tikai pēc tam tā saucamie
paddy-rīsi (nelobītie rīsi) tiek atbrīvoti no sēnalām. Rīsa graudu aptverošais
sudrabainais apvalks vēl saglabājas. Tā iegūst dabiskos rīsus, kuri satur
daudzus vitamīnus un minerālvielas. Lai iegūtu baltos rīsus, tiek noslīpēts
nost (nopulēts) arī sudrabainais grauda apvalks. Šajā pārstrādes solī tiek
zaudēts arī dīglis un līdz ar to arī liela daļa vērtīgo satura vielu. Lai
ierobežotu vitamīnu un minerālvielu zaudējumu, rīsu pirms pulēšanas var
apstrādāt ar karstu tvaiku. Tas izraisa satura vielu difūziju uz rīsa grauda
iekšieni. Ar šādu pārstrādes soli iegūst tvaicēto rīsu (paraboiled Reis), kas
atkarībā no vajadzības tiek vēl pulēts.
Fizioloģiskā nozīme uzturā
Rīsi satur maz nātrija, tādēļ tie ļoti labi der vieglai
diētai ķermeņa atūdeņošanai paaugstināta asinsspiediena gadījumā vai liekā
svara nomešanai. Dabiskie rīsi turklāt ir bagāti ar B1 un B2 vitamīniem, kā arī
ar dažādām minerālvielām.
Lietošana / šķirnes
Atbilstoši rīsa grauda formai izšķir garos, vidējos un
apaļos rīsus. Kam rīsi tiek izmantoti, tas galvenokārt atkarīgs no rīsu
šķirnes. Abas svarīgākās šķirnes ir no Ķīnas/Japānas telpas nākošās
Japonica-šķirnes un Indijas reģionā domesticētās un kultivētās Indica-šķirnes.
Risotto ēdieniem vislabāk piemērotas Carnaroli un Arborio šķirnes.
Veikalā atradīsiet:
Demeter Rīsu pārslas
Demeter Tvaicētie (paraboiled) rīsi
Demeter Piena rīsi
Demeter Risotto rīsi
Demeter Himalaju basmati rīsi
Demeter Baltie basmati rīsi
Demeter Naturālie basmati rīsi
Kukurūza
Pie mums kukurūza parādās uz galda drīzāk reti un dažreiz
pat tiek uzskatīta par “dārzeni”, bet Dienvideiropā un galvenokārt Vidusamerikā
un Dienvidamerikā līdz mūsu dienām tas ir viens no svarīgākajiem pārtikas
līdzekļiem. Pieaugošās glutēna nepanesības dēļ kukurūza arī pie mums iegūst
lielāku nozīmi. Tas, ka kukurūza mūsdienās visā pasaulē pieder pie visplašāk
audzētajiem labības veidiem, it īpaši ir saistīts ar to, ka augstās biomasas
produkcijas dēļ to var izmantot kā lopbarību un kā enerģijas nesēju.
Izcelsme
Kukurūza ir labības veids, kas sākotnēji ir cēlies no
Meksikas. Atradumi vēsta, ka kukurūza tur ir kultivēta jau apmēram 4000 – 3500
gadus pirms Kristus. Kristofers Kolumbs atklāja šo augu un atveda to uz Eiropu.
Jau 1525. gadā Spānijā ar kukurūzu tika apsēti pirmie lauki.
Kukurūza ir vasaras labība, kuras dīgšanai nepieciešami
vismaz 9°C temperatūra, un arī citādi tā ir ļoti siltumu mīloša. Vislabāk tā
padodas vieglās, ar humusu bagātās augsnēs. Eko-lauksaimniecībā kukurūza ilgu
laiku bija maz izplatīta, jo tā uzstāda ļoti augstas prasības nodrošinājumam ar
barības vielām un – it īpaši pavasarī – ir grūti atbrīvojama no nezālēm.
Kukurūza SPIELBERGER produktiem, kā kukurūzas miltiem, polentai vai kukurūzas
pārslām aug Itālijā, jo tur ir vislabākie klimatiski priekšnosacījumi.
Pieaugot lopkopības nozīmei eko-lauksaimniecībā, arī Vācijā
pieaug kukurūzas audzēšanas platības – galvenokārt gan lopbarības kukurūza.
Parastajā lauksaimniecībā kukurūzas audzēšana pēdējos gados
iet plašumā biogāzes ražošanai. Augstās subsīdijas, ko lauksaimnieki var saņemt
šim mērķim, stipri paaugstina nomas maksu lauksaimniecības platībām. Tas arvien
vairāk apdraud bio-lauksaimniecību, kam kļūst arvien grūtāk apmaksāt nomas
maksu par saviem laukiem.
Fizioloģiskā nozīme uzturā
Kukurūzas produkti pieder daudzveidīgam un pilnvērtīgam uzturam.
Kukurūzā ir daudz ogļhidrātu, olbaltumu, tauku, minerālvielu, kā kalcijs,
kālijs, fosfors, dzelzs un nātrijs, kā arī provitamīns A un B1, B2, B3, B6 un C
vitamīni. Vairums no šīm uzturvielām saglabājas arī kukurūzas miltos un
polentā.
Cilvēkiem, kuri pārsvarā iztiek tikai no kukurūzas
produktiem, var parādīties saslimšana no noteiktu vielu iztrūkuma, avitaminoze,
tā saucamā pelagra. Tas saistīts ar kukurūzas nepareizu gatavošanu. Tautas,
kuru uztura bāze ir kukurūza, gatavo šos graudus ar dedzinātiem kaļķiem vai
koka pelniem. Tādējādi olbaltumvielas tiek padarītas pieejamas cilvēka
gremošanai.
Pārstrāde
Kukurūzas pārstrādei vispirms mehāniski tiek noberzta ārējā
cietā čaula, pēc tam graudi tiek rupji sasmalcināti. Šie tā saucamie kukurūzas
putraimi tālāk tiek pārstrādi, piemēram, kukurūzas pārslās. Arī kukurūzas
miltiem vai polentai graudiem tiek notīrīts cietais apvalks, jo tas garšotu kā
cieti salmi. Miltiem kukurūza tiek samalta smalki, bet polentai tiek izmatota
smalko putraimu daļa.
SPIELBERGER kukurūzas pārslām rupjie kukurūzas “putraimi”
tiek vārīti sālsūdenī ar nedaudz medus, tad izrullēti un noslēgumā
apgrauzdēti. Šī metode ir daudz
saudzējošāka nekā mūsdienās bieži lietotā presēšanas metode, ar kuru kukurūzas
putra augstā spiedienā tiek izspiesta pārslās.
Lietošana
Tā kā kukurūza nesatur glutēnu, tā ir labi piemērota
beglutēna uzturam. Tikai kukurūzas miltus vienus pašus nevar izmantot maizes
cepšanai. Trūkstošā lipekļa olbaltumvielas dēļ, no tiem var izcept tikai
plakanus mīklas izstrādājumus, piemēram, tortiljas. Parasti maize bez glutēna
tiek cepta no dažādu labību maisījuma. Tur noder arī kukurūzas milti. Garšīga
piedeva – ne tikai alerģiskiem cilvēkiem – ir polentas šķēles.
Veikalā atradīsiet:
Demeter Kukurūzas kuskuss
