Spielberger pamatprodukcija

Jaunumi

Spielberger pamatprodukcija

Spielberger pamatprodukcija

16.05.2017 15:22


Plēkšņu kvieši (Dinkel)
Plēkšņu kvieši ir ļoti sena labība, kas tika atkal kā no jauna atklāta tikai 20 līdz 30 gadus iepriekš – galvenokārt pateicoties bio-uzplaukumam. Viduslaiku dziedniece Bingenas Hildegarde jau 11. gadsimtā nosauca šīs labības 17 priekšrocības. Mūsdienās daudzas no viņas minētajām iedarbībām ir zinātniski apstiprinātas.
Izcelsme
Kultūraugs plēkšņu kvieši (Triticum aestivum subsp. spelta) pirmoreiz kļūst pieejami pirms 5000 gadiem Āzijā. Līdz 20. gadsimta sākumam tie bija attīstījušies par svarīgāko maizes labību Viduseiropā. Tā kā plēkšņu kviešu ražīgums ar mēslošanu nav kāpināms tādā pašā mērā kā kviešiem, tad pēdējā gadsimta laikā kvieši tos ir izspieduši. Kā diezgan robustu labību, kas labi padodas arī nokrišņiem bagātos un augstākos apvidos un kas ir mazāk uzņēmīga pret slimībām, plēkšņu kviešus atkal atklāja bio-lauksaimnieki. Plēkšņu kviešu graudus sargā stingras plēksnes un tie ir maz uzņēmīgi pret sēnīšu saslimšanām. Pirms apstrādes tomēr atsevišķā solī ir jāatdala pelavas. Plēkšņu kvieši SPIELBERGER produktiem tiek audzēti galvenokārt Demeter-ražotāju sabiedrībās Švābijas zemienē un Hoenloē. Spielberger dzirnavas kopš 1960. gadiem ir palīdzējušas rūpēties, lai plēkšņu kvieši sadarbības saimniecībās baudītu augošu nozīmi.
Fizioloģiskā nozīme uzturā
Kā īsta pirmlabība plēkšņu kvieši satur daudz balastvielu, mikroelementu un tādas uzturvielas kā augstvērtīgas olbaltumvielas un kompleksos ogļhidrātus. Tie ir bagāti ar A, E, B1, B2 vitamīniem un niacīnu (B3), kurš ir svarīgs nerviem un sakārtotai vielmaiņai. Ar savu augsto kramskābes saturu tie rosina domāšanas spējas. Turklāt plēkšņu kvieši satur daudzas aminoskābes, kuras ierosina ķermenī priecīgu noskaņojumu radošu hormonu produkciju. Līdz ar to ir pierādīts tas, ko zināja jau Bingenas Hildegarde: plēkšņu kvieši padara cilvēku laimīgu. Vitālās vielas plēkšņu kviešos ir viegli šķīstošas ūdenī un tādēļ nenoslogo ķermeni gremošanas laikā. Pateicoties īpašai olbaltumvielu sekvencei, plēkšņu kvieši jūtīgiem cilvēkiem retāk izraisa alerģiskas reakcijas nekā, piemēram, kvieši. Tomēr ar celiakiju saslimuši cilvēki arī plēkšņu kviešus nevar lietot uzturā.
Lietošana
Plēkšņu kviešiem ir līdzīgas cepšanas īpašības kā kviešiem. Tādēļ visus produktus, kas ir no kviešiem, vienlīdz labi var pagatavot arī no plēkšņu kviešiem. Plēkšņu kviešu smalkā riekstu garša īpaši labi izceļas maizītēs un mīklas izstrādājumos. Bet arī bulgura, pārslu vai mannas veidā šī labība bagātina mūsu ēdienkarti. Šķirnes Plēkšņu kvieši ar selekciju ir mazāk apstrādāti nekā, piemēram, kvieši. Ekoloģiskajā lauksaimniecībā pašlaik tiek strādāts pie šķirnēm, kas ir piemērotas to audzēšanas reģiona priekšnosacījumiem. Atkarībā no augsnes veida un klimatiskajiem apstākļiem labībai ir jāatbilst atšķirīgiem priekšnosacījumiem, lai tā padotos veselīga un dotu graudus ar labām cepšanas īpašībām. SPIELBERGER-dzirnavas pievērš uzmanību tam, lai tiktu izmantotas galvenokārt senās šķirnes, piemēram, Oberkulmer sarkangraudu. Bet arī jaunākām šķirnēm, piemēram, Alkor vai Frankenkorn galvenais ir to panesamība.
Ļoti labs ēdiens no plēkšņu kviešiem ir Grünkern (zaļie graudi). Lai lietainās vasarās izglābtu savu ražu, 16. gadsimtā zemnieki savus plēkšņu kviešus esot žāvējuši pie malkas krāsns, iegūstot to, ko tagad saucam Grünkern. Mūsu laikos, lai iegūtu zaļos graudus Grünkern, izvēlas tādu ražas ievākšanas laiku, kas precīzi atbilst tā saucamajai mīklas gatavības stadijai. Uz lielām restēm, parasti virs dižskābaržu uguns, labība tiek žāvēta 110°C grādu temperatūrā. Tā rodas riekstu un viegla kūpinājuma aromāts.

Mūsu veikalā atradīsiet:
Demeter Plēkšņu kviešu miltus
Demeter Plēkšņu kviešu manna
Demeter Plēkšņu kviešu nūdeles dažādu veidu
Demeter Skrotētus zaļos graudus 

Auzas
Pat cilvēki, kuri ir maz skoloti labību noteikšanā, parasti bez problēmām pazīst auzas, jo tās var viegli identificēt pēc sazarotās skaras. Tomēr Vācijas laukos auzas redzamas arvien retāk. Tas saistīts no vienas puses ar salīdzinoši zemo ražīgumu, un no otras puses ar to, ka arvien retāk zirgi tiek baroti ar auzām. Tomēr auzas būtu pelnījušas daudz lielāku ievērību, tā tomēr ir visveselīgākā labība, kas aug Viduseiropā.
Izcelsme
Auzas labi aug vēsos, mērenos apvidos un prasa vienmērīgu ūdens padevi. Tomēr tās tiek galā arī ar nelabvēlīgiem apstākļiem, kā augsnes pārpurvošanos vai barības vielu nabadzību. Šīs labības kultivēšanu uzsāka ģermāņi un ķelti bronzas laikmetā apmēram 2000 gadus pirms Kristus. Šī labība ir maz apstrādāta selekcijā. Auzas SPIELBERGER auzu produkcijai galvenokārt audzē demeter-lauksaimnieki ražošanas sabiedrībās Unterland un Kraichgau Bāden-Virtembergā. Ar dažiem no šiem saimniekiem dzirnavas strādā kopā jau 50 gadus. Bio-dinamiski strādājošajiem ražotājiem auzas spēlē svarīgu lomu augsekā, jo daudzi labības kaitēkļi auzās nespēj vairoties. Labas ražas gados dažreiz tomēr nav vienkārši atrast pircējus auzām. Šajos gadījumos Spielberger dzirnavas uzpērk visu ražu un paši izplata to tirgū.
Fizioloģiskā nozīme uzturā
Auzās ir daudz vērtīgu vielu, tostarp aptuveni 12% olbaltumvielu, 7% balastvielu un 63% ogļhidrātu. Ar apmēram 5-7% tauku saturs auzās ir sevišķi augsts – un galvenokārt tā ir vērtīgā daudzkārt nepiesātinātā linolskābe. Arī 2,9% minerālvielu un mikroelementu izceļ auzas īpaši. It īpaši attiecībā uz dzelzs saturu auzas var sacensties ar gaļu. Tam vēl pievienojas kramskābe, cinks, folijskābe, fitosterīns, alkaloīdi, provitamīns A, kā arī B1, B2 un B6 vitamīni. Jau mūsu senči pazina auzu putru kā dziedinošu līdzekli kuņģa un zarnu saslimšanām. Auzu dziedinošā iedarbība ir skaidrojama ar aizsargājoša slāņa rašanos, kas veidojas no auzu sastāvdaļām (galvenokārt balastvielām) un pasargā iekaisušo kuņģa un zarnu gļotādu no agresīvās kuņģa skābes. Turklāt homeopātijā zināmas daudzas auzu pozitīvas iedarbības, piemēram, uz holesterīna līmeni un cukura līmeni asinīs, iespējams, ka arī uz asinsspiedienu. Bez tam izrādījies, ka šī labība padara mundrākus nogurušus bērnus un stiprina nervus.
Lietošana / Pārstrāde
Auzām ir cietas sēnalas, kuras ir jāattīra mehāniski. Graudi tiek izkaltēti ar 80°C karstu gaisu un tad nolobīti. Tikai pēc tam graudus var turpināt pārstrādāt tālāk, piemēram, auzu pārslās. Savas īpašās olbaltumvielu struktūras dēļ auzas nav piemērotas maizes cepšanai. Lai ražotu auzu pārslas, graudi tiek atmaidzēti karstos ūdens tvaikos un tad izrullēti. Ja pirms tam graudi tiek rupji sagriezti putraimos, tad iegūst smalkās auzu pārslas. Maigajām pārslām tās tiek izrullētas vēlreiz.  

Mūsu veikalā atradīsiet:
Demeter Auzu pārslas, mazās  

Prosa

Daudzos Āfrikas un Āzijas reģionos prosa līdz mūsu dienām spēlē svarīgu lomu kā galvenais uzturlīdzeklis, kaut arī lielāka ražīguma dēļ to pieaugoši izspiež kukurūza. Prosa pieder pie visbarojošākajām labībām un ir īpaši bagāta ar minerālvielām. Mūsdienās šai bezglutēna labībai ir pieaugoša nozīme pilnvērtīga uztura nodrošināšanā.
Izcelsme
Senākie avoti norāda uz plašu prosas audzēšanu gan Āfrikā, gan Ķīnā. Taču arī Viduseiropā šai labībai ilgi bija ievērojama loma kā ēdienu piedevai. Augsnei prosa uzstāda relatīvi mazas prasības. Tomēr šī labība ir ļoti siltummīloša. Vislabāk tā aug, ja vasarā trīs mēnešus ilgi bez pārtraukuma var baudīt sauli. Šī iemesla dēļ tā īpaši labi aug kontinentāla klimata apstākļos, piemēram, Ungārijā. SPIELBERGER dzirnavas pasūta Demeter-prosu daļēji no Ungārijas, bet arī no Demeter-fermas Ziemeļdakotā, ar kuru pastāv jau ļoti ilggadīga sadarbība. Tā kā prosas kultivēšana ir saistīta ar augstu risku, ka kādu gadu ražas var nebūt, tikai relatīvi nedaudzi Demeter-lauksaimnieki uzdrošinās audzēt šo kultūru. Šī iemesla dēļ Demeter-prosas raža pietiek patēriņam tikai pilngraudu veidā. Prosas pārslas un prosas mannu pašlaik ir iespējams piedāvāt tikai no kontrolēti bioloģiskajām saimniecībām.
Fizioloģiskā nozīme uzturā
Pēc barības vielu salikuma prosai salīdzinājumā ar citām labībām ir pavisam īpaša nozīme, jo prosā ir ārkārtīgi augsts kramskābes saturs. Šis minerāls, kas ir atbildīgs par gaismas spēkiem ķermenī, sniedz formspēkus un stiprina matus, ādu un nagus. Turklāt prosa bagātīgi satur fluoru, sēru, fosforu, magniju, kāliju un dzelzi. Prosa ir bagātīgi taukus saturošs graudaugs. Barības vielas satur viss grauds, tās nekoncentrējas – kā citām labībām – ārējos slāņos. Tā kā prosa nesatur glutēnu, to panes arī cilvēki, kuri cieš no celiakijas.
Lietošana
Prosu parasti piedāvā atbrīvotu no čaulām kā zeltaino prosu. Lobīšana notiek tīri mehāniski. Var iegādāties arī brūno prosu, kas nav lobīta. Tomēr tā nav viennozīmīgi ieteicama, jo čaulas saturot zināmu daudzumu zilskābes. Kaut arī Āfrikā un Āzijā prosu izmanto maizes raušu cepšanai, tomēr bezglutēna maizes izstrādājumu ražošana no prosas nav bez problēmām. Īpaši irdeniem maizes izstrādājumiem, kuriem mīkla ir jāraudzē, prosas milti nav piemēroti. Bezglutēna maizei iesaka izmantot miltu maisījumu. Prosu – līdzīgi kā rīsus – var ļoti labi vārīt veselos graudos, tikai vajadzīgs daudz lielāks šķidruma daudzums. Prosas specifiskā garša – atkarībā no sēklu izcelsmes – ir ļoti spēcīga. Cilvēkiem, kuri nav raduši lietot graudu uzturu, bieži vien ir jāpierod pie prosas. Tas attiecas arī uz prosas pārslām, kuras var ēst gan svaigas ar musli, gan arī kā putru vai dažādos sacepumos.  

Mūsu veikalā atradīsiet:
Demeter Prosu    

Griķi

Botāniski skatoties griķi pieder sūreņu dzimtai. Bet to izmantošanas dēļ tos sauc arī par pseidolabību. Tā kā griķos nav glutēna, kurš daudziem cilvēkiem var izsaukt alerģiskas reakcijas, un tam ir daudz vērtīgu sastāvdaļu, pēdējos gados griķiem bio-jomā tiek piešķirta arvien lielāka nozīme.
Izcelsme
Griķi sākotnēji ir cēlušies no Centrālās līdz Austrumu Āzijas. Arī mūsdienās galvenie audzēšanas reģioni ir Krievija, Ķīna un Japāna. Uz Eiropu griķus atveda tatāri un saracēņi. Pierādīti pirmie griķu atradumi ir no 12. gadsimta, sākot no vēlajiem viduslaikiem tie atrodami visā Eiropā. Griķu audzēšana ilgi bija plaši izplatīta, tikai kartupeļu ienākšana tos izspieda no vācu lauksaimniecības. Abas šīs kultūras labi aug arī ar barības vielām nabadzīgās, smilšainās augsnēs. Līdz ar mākslīgā mēslojuma parādīšanos šīs augsnes kļuva izmantojamas arī citām kultūrām, tādēļ griķu audzēšana ar to relatīvi mazo ražīgumu Eiropā kļuva pilnīgi nelietderīga. Tomēr, izmainoties ēšanas paradumiem, pēdējos gados griķu audzēšana atkal iet plašumā, galvenokārt bio-saimniecībās. Griķi dod priekšroku vieglām, smilšainām augsnēm, kas nav sārmainas un ir mēreni skābas. Tie ir ļoti siltumu mīloši. Ja temperatūra krītas zem 3°C, augi var apsaldēties. Dīgšanai ir nepieciešama vismaz 10°C temperatūra. Tādēļ griķus var sēt tikai no maija vidus līdz jūnija sākumam. Griķu graudi nobriest relatīvi ātri, desmit līdz divpadsmit nedēļu laikā, tādēļ ražu var novākt augusta beigās – septembra sākumā. Griķi ir labs augs bitēm, kas sola daudz medus biteniekiem. Griķiem arī ir pozitīva iedarbība nematožu apkarošanā – tie ir parazitāri apaļtārpi, kas rada īpašus kaitējumus dārzeņu audzēšanā, griķi pārtrauc šo augsnes kaitēkļu attīstības ciklu. Tādēļ un arī īsā veģetācijas laika dēļ griķi reizēm tiek audzēti kā starpaugs. Tie kalpo arī kā slāpekļa uztvērējs un arī pasargā augsni no erozijas. Kā lopbarības augam griķiem gan nav nekādas lielās vērtības.
Fizioloģiskā nozīme uzturā
Griķi ir bagāti ar kāliju, dzelzi, kalciju un magniju. Turklāt tie satur daudz B1, B2 un visvairāk E vitamīnus. Olbaltumvielu salikums griķu graudos ir īpaši augstvērtīgs. It īpaši griķu sastāvā virs vidējā līmeņa ir dzīvībai svarīgās aminoskābes lizīns un triptofāns. No taukskābēm pārsvarā ir nepiesātinātās.
Pārstrāde
Griķu augļi sastāv no trīsstūrainiem, tumši brūniem riekstiņiem, kas ir līdzīgi dižskābaržu sēklām – no tā arī cēlies griķu nosaukums vācu valodā (die Buche – dižskābardis; der Weizen – kvieši; der Buchweizen – griķi). Cietais apvalks nav sagremojams, un tas ir jāatdala, pirms griķus var iepakot pārdošanai vai turpināt pārstrādāt tālāk.
Lietošana
Tīri griķu milti maizes cepšanai nav piemēroti. Bet maisījumā ar citiem miltiem var izcept ļoti labu maizi, Tradicionāli griķi tiek ļoti plaši lietoti uzturā Krievijā un Polijā. Bez griķu biezputras tur bieži gatavo arī griķu pankūkas. Arī citās zemēs, piemēram, Nīderlandē, Francijā vai Itālijā griķu miltus izmanto pankūku cepšanai vai līdzīgiem ēdieniem.  

Veikalā atradīsiet:
Demeter Griķus
Demeter griķu pārslas    

Rīsi

Daudzās kultūrās kopš seniem laikiem rīsi ir uztura pamats. Atšķirībā no tā, kā tas ir pie mums, piemēram, Japānā rīss netiek uzskatīts par piedevu, bet gan par galveno pamatēdienu.
Izcelsme
Rīsa pirmsākumi atrodami Āzijā. Balstoties uz zinātniskām atziņām, neatkarīgi vienam no otra šis augs tika kultivēts gan Indijā, gan Dienvidķīnā. Rīsu audzēšana, iespējams, tika sākta pat 9000 līdz 8000 gadu pirms Kristus. Mezopotāmijā šī labība parādījās 400 gadus pirms Kristus un no turienes iekaroja Balkānu pussalu un Dienvideiropu. SPIELBERGER-dzirnavas savus demeter-rīsus gandrīz pilnībā iepērk no Itālijas, kur Poebenē ir ievērojams rīsu audzēšanas reģions. Tur jau 80-tajos gados izveidojās Demeter-audzēšanas sabiedrība un rīsu dzirnavas. Tikai “Basmati” rīsi nāk no bio-dinamiskās Sekem-fermas Ēģiptē, un savvaļas rīss tiek pasūtīts no Kanādas.
Pārstrāde
Pēc ražas novākšanas rīsu graudi kopā ar sēnalām tiek izžāvēti līdz aptuveni 14 līdz 16% mitruma saturam. Tikai pēc tam tā saucamie paddy-rīsi (nelobītie rīsi) tiek atbrīvoti no sēnalām. Rīsa graudu aptverošais sudrabainais apvalks vēl saglabājas. Tā iegūst dabiskos rīsus, kuri satur daudzus vitamīnus un minerālvielas. Lai iegūtu baltos rīsus, tiek noslīpēts nost (nopulēts) arī sudrabainais grauda apvalks. Šajā pārstrādes solī tiek zaudēts arī dīglis un līdz ar to arī liela daļa vērtīgo satura vielu. Lai ierobežotu vitamīnu un minerālvielu zaudējumu, rīsu pirms pulēšanas var apstrādāt ar karstu tvaiku. Tas izraisa satura vielu difūziju uz rīsa grauda iekšieni. Ar šādu pārstrādes soli iegūst tvaicēto rīsu (paraboiled Reis), kas atkarībā no vajadzības tiek vēl pulēts.
Fizioloģiskā nozīme uzturā
Rīsi satur maz nātrija, tādēļ tie ļoti labi der vieglai diētai ķermeņa atūdeņošanai paaugstināta asinsspiediena gadījumā vai liekā svara nomešanai. Dabiskie rīsi turklāt ir bagāti ar B1 un B2 vitamīniem, kā arī ar dažādām minerālvielām.
Lietošana / šķirnes
Atbilstoši rīsa grauda formai izšķir garos, vidējos un apaļos rīsus. Kam rīsi tiek izmantoti, tas galvenokārt atkarīgs no rīsu šķirnes. Abas svarīgākās šķirnes ir no Ķīnas/Japānas telpas nākošās Japonica-šķirnes un Indijas reģionā domesticētās un kultivētās Indica-šķirnes. Risotto ēdieniem vislabāk piemērotas Carnaroli un Arborio šķirnes.  

Veikalā atradīsiet:
Demeter Rīsu pārslas
Demeter Tvaicētie (paraboiled) rīsi
Demeter Piena rīsi
Demeter Risotto rīsi
Demeter Himalaju basmati rīsi
Demeter Baltie basmati rīsi
Demeter Naturālie basmati rīsi    

Kukurūza

Pie mums kukurūza parādās uz galda drīzāk reti un dažreiz pat tiek uzskatīta par “dārzeni”, bet Dienvideiropā un galvenokārt Vidusamerikā un Dienvidamerikā līdz mūsu dienām tas ir viens no svarīgākajiem pārtikas līdzekļiem. Pieaugošās glutēna nepanesības dēļ kukurūza arī pie mums iegūst lielāku nozīmi. Tas, ka kukurūza mūsdienās visā pasaulē pieder pie visplašāk audzētajiem labības veidiem, it īpaši ir saistīts ar to, ka augstās biomasas produkcijas dēļ to var izmantot kā lopbarību un kā enerģijas nesēju.
Izcelsme
Kukurūza ir labības veids, kas sākotnēji ir cēlies no Meksikas. Atradumi vēsta, ka kukurūza tur ir kultivēta jau apmēram 4000 – 3500 gadus pirms Kristus. Kristofers Kolumbs atklāja šo augu un atveda to uz Eiropu. Jau 1525. gadā Spānijā ar kukurūzu tika apsēti pirmie lauki. Kukurūza ir vasaras labība, kuras dīgšanai nepieciešami vismaz 9°C temperatūra, un arī citādi tā ir ļoti siltumu mīloša. Vislabāk tā padodas vieglās, ar humusu bagātās augsnēs. Eko-lauksaimniecībā kukurūza ilgu laiku bija maz izplatīta, jo tā uzstāda ļoti augstas prasības nodrošinājumam ar barības vielām un – it īpaši pavasarī – ir grūti atbrīvojama no nezālēm. Kukurūza SPIELBERGER produktiem, kā kukurūzas miltiem, polentai vai kukurūzas pārslām aug Itālijā, jo tur ir vislabākie klimatiski priekšnosacījumi. Pieaugot lopkopības nozīmei eko-lauksaimniecībā, arī Vācijā pieaug kukurūzas audzēšanas platības – galvenokārt gan lopbarības kukurūza. Parastajā lauksaimniecībā kukurūzas audzēšana pēdējos gados iet plašumā biogāzes ražošanai. Augstās subsīdijas, ko lauksaimnieki var saņemt šim mērķim, stipri paaugstina nomas maksu lauksaimniecības platībām. Tas arvien vairāk apdraud bio-lauksaimniecību, kam kļūst arvien grūtāk apmaksāt nomas maksu par saviem laukiem.
Fizioloģiskā nozīme uzturā
Kukurūzas produkti pieder daudzveidīgam un pilnvērtīgam uzturam. Kukurūzā ir daudz ogļhidrātu, olbaltumu, tauku, minerālvielu, kā kalcijs, kālijs, fosfors, dzelzs un nātrijs, kā arī provitamīns A un B1, B2, B3, B6 un C vitamīni. Vairums no šīm uzturvielām saglabājas arī kukurūzas miltos un polentā. Cilvēkiem, kuri pārsvarā iztiek tikai no kukurūzas produktiem, var parādīties saslimšana no noteiktu vielu iztrūkuma, avitaminoze, tā saucamā pelagra. Tas saistīts ar kukurūzas nepareizu gatavošanu. Tautas, kuru uztura bāze ir kukurūza, gatavo šos graudus ar dedzinātiem kaļķiem vai koka pelniem. Tādējādi olbaltumvielas tiek padarītas pieejamas cilvēka gremošanai.
Pārstrāde
Kukurūzas pārstrādei vispirms mehāniski tiek noberzta ārējā cietā čaula, pēc tam graudi tiek rupji sasmalcināti. Šie tā saucamie kukurūzas putraimi tālāk tiek pārstrādi, piemēram, kukurūzas pārslās. Arī kukurūzas miltiem vai polentai graudiem tiek notīrīts cietais apvalks, jo tas garšotu kā cieti salmi. Miltiem kukurūza tiek samalta smalki, bet polentai tiek izmatota smalko putraimu daļa. SPIELBERGER kukurūzas pārslām rupjie kukurūzas “putraimi” tiek vārīti sālsūdenī ar nedaudz medus, tad izrullēti un noslēgumā apgrauzdēti.  Šī metode ir daudz saudzējošāka nekā mūsdienās bieži lietotā presēšanas metode, ar kuru kukurūzas putra augstā spiedienā tiek izspiesta pārslās.
Lietošana
Tā kā kukurūza nesatur glutēnu, tā ir labi piemērota beglutēna uzturam. Tikai kukurūzas miltus vienus pašus nevar izmantot maizes cepšanai. Trūkstošā lipekļa olbaltumvielas dēļ, no tiem var izcept tikai plakanus mīklas izstrādājumus, piemēram, tortiljas. Parasti maize bez glutēna tiek cepta no dažādu labību maisījuma. Tur noder arī kukurūzas milti. Garšīga piedeva – ne tikai alerģiskiem cilvēkiem – ir polentas šķēles.  

Veikalā atradīsiet:
Demeter Kukurūzas kuskuss  

Pieteikties jaunumiem

Kontakti

Veikals Mārtiņroze

Veikals Mārtiņroze logo

Adrese:
Mārupes iela 22,
Rīga, LV-1002
Darba laiks:
P. - Pk. 9:00 - 19:00
S. - 10:00 - 15:00
Sv. Brīvdiena